[3271] tūtēlārius, a, um (tutela), I) behütend, subst., tūtēlāriī, ōrum, m., die Behüter, Hüter eines Tempels, Plin. 34, 38. – II) vormundschaftlich, Vormundschafts-, praetor (s. tūtēlārisno. II), Corp. inscr. Lat. 6, 1690. Schol. Pers. 2, 19 ed. princ. (Jahn praetor tutelarum).